Finanšu tirgi- obligācijas un opcijas

Internacionālie finanšu tirgi ir diezgan komplicēts mehānisms, kas darbojas tāpēc, ka ir ļoti daudz iesaistīto pušu, ļoti daudz investoru un dalībnieku, kā arī liels sektors, kas to visu regulē. Jau gadu desmitiem četri finanšu tirgi pastāv un ļauj kompānijām, valstīm un atsevišķām privātpersonām tirgoties un apmainīties ar dažādiem finanšu instrumentiem, kas tajā brīdī ir vai nav nepieciešami. Šajā reizē īpaši gribu pievērties obligāciju un opciju tirgiem, izskaidrot kā tie darbojas, kādi ir ieguvumi dalībniekiem no konkrētā tirgus eksistences un kādi ir principi, kas visiem ir jāievēro.

Obligācijas darbojas diezgan līdzīgi kā dažāda veida aizdevumi. Bet obligācijas var radīt tikai un vienīgi kompānijas. Kompānija pārdod savas obligācijas, lai aizņemtos naudu. Ja tu kā indivīds iegādājies kādu no kompānijas obligācijām, tad tas nozīmē, ka būtībā kompānija tev ir parādā naudu. Ļoti bieži valsts laiž apgrozībā savas obligācijas, kas nozīmē tikai to, ka pati valsts tev atgriezīs naudu. Arī Latvija ir iesaistījusies obligāciju tirgū sākot no 1993. gada, kad Latvijas valsts izlaida pirmos aizņēmuma vērtspapīrus jeb obligācijas. Turpmākajos gados radās arvien lielāka nepieciešamība pēc papildus finansējuma, lai valsts varētu turpināt pilnvērtīgi funkcionēt, tāpēc arvien vairāk obligācijas tika izlaistas apgrozībā. Šobrīd ir pieejamas gan vidēja, gan ilgtermiņa obligācijas, kuras tiks atmaksātas pēc trim, pieciem, desmit vai vienpadsmit gadiem. Valsts mērogā obligācijas izlaiž lielākos apjomos, bet kompāniju līmenī obligācijas var tikt izlaistas apgrozībā krietni biežāk un ar dažādiem parāda atdošanas termiņiem, piemēram, no pāris mēnešiem līdz pat 30 gadiem. Obligāciju turētāji aizdod kompānijai savu naudu, bet tiem nav nekāda tiesību uz kompānijas īpašumtiesībām. Kad investors nopērk kompāniju akcijas, tad tā nav naudas aizdošana, bet gan investēšana. Kompānija nav spiesta investoram naudu atgriezt, tas var notikt tikai tad, ja kompānija izvēlas atpirkt kādas no akcijām. Kopumā būt obligāciju turētājam ir drošāk nekā būt akciju turētājam, jo kompānijas likvidācijas gadījumā, obligāciju turētāji savu naudu atgūs vispirms. Obligācijas ir daudz drošākas, tāpēc iespējamā peļņa ir krietni mazāka. Ja tiek nopirktas obligācijas, tad ir skaidrs, kad un cik liels naudas apjoms tiks atgriezts, bet, pērkot akcijas, viss ir atkarīgs no akciju tirgus virzības. Pērkot akcijas, var gan daudz nopelnīt, gan arī ļoti daudz pazaudēt (credite).

Savukārt, opcija ir līgums, kas dod pircējam iespēju, bet ne pienākumu pirkt vai pārdot kādu konkrētu preci par iepriekš zināmu cenu un konkrētu kvantitāti. Opcija var tikt realizēta tieši konkrētajā dienā, līdz kurai opcija ir derīga vai arī pirms tam, bet tas viss ir atkarīgs no tā, kurā valstī opcija ir izrakstīta un pēc kādiem standartiem, jo ir opcijas, kas nevar tikt realizētas pirms līgumā noteiktā datuma. Katru reizi, kad līgums tiek sastādīts, līguma pircējam ir jāmaksā kāda konkrēta cena par paša līguma pirkšanu un tad jau vēlāk var skatīties, vai pati līgumā ierakstītā opcija tiks izmantota vai nē. Piemēram, vienkāršākajā gadījumā var parakstīt opciju līgumu, kurš nosaka, ka kompānijai ir opcija iegādāties simts tonnas miežu pirmajā decembrī par 130 eiro par tonnu. Ja pirmajā decembrī cena būs lielāka nekā 130 eiro, tad kompānija izmantos savu opciju un pirks no opcijas līguma pārdevēja, bet, ja cena būs zemāka citviet, tad opcija visticamāk netiks izmantota. Opciju tirgus funkcionē pavisam vienkārši, bet no pirmā acu uzmetiena liekas ļoti sarežģīts.